andy.jpgPieņēmums par atdzimšanas realitāti

Nākamais klupšanas akmens ir tad, ja mēs ar pārliecību pieņemam, ka bērna pozitīvā reakcija uz evaņģēliju ir pilnvērtīga, glābjošā ticība. Šajā gadījumā ir kārdinājums uzskatīt atdzimšanu par “nokārtotu lietu”, par pamatu ņemot ārēju apliecinājumu, ka bērns ir sācis ticēt. Taču mēs nedrīkstam pieņemt, ka ikviens ticības apliecinājums atspoguļo patiesu Dieva darbu cilvēka sirdī (Mat. 7-21-23), it īpaši attiecībā uz bērniem.

Bērni bieži vien reaģē pozitīvi uz evaņģēlija vēsti dažādu iemeslu dēļ, no kuriem daudziem nav nekāda saistība ar grēkapziņu vai pilnīgu izpratni par garīgo patiesību. Daudzi bērni, piemēram, apliecina savu ticību tikai vienaudžu spiediena vadīti draudzē vai arī dēļ vēlmes izpatikt saviem vecākiem.

Papildus tam, Svētie Raksti norāda, ka bērni vēl ir nenobrieduši (1.Kor. 13:11; 14:20), naivi (Sal.pam. 1:4), neprātīgi (Sal.pam. 22:15), vieglprātīgi (Jesejas 3:4), nenosvērti un mainīgi (Efez. 4:14). Bērni mēdz domāt, ka viņi ir sapratuši dotā solījuma daudzveidīgo nozīmi, bet patiesībā tā nav. Viņu spriedumi vēl ir sekli un viņu spēja, saskatīt savu lēmumu ietekmi, ir vāja. Par spīti vislabākajiem nodomiem, viņiem reti ir prasmes saskatīt ko tālāku par šodienu, kā arī viņi nespēj uztvert savu izdarīto izvēļu ietekmi rītdienā. Tas padara bērnus vieglāk ievainojamus un pakļaujamus maldiem, un tāpēc vecākiem ir daudz grūtāk saskatīt Dieva glābjošo darbu viņu sirdīs.

Tieši šī iemesla dēļ, tikai tad, kad bērna paustā pārliecība un ticība tiek dzīves apstākļu pārbaudīta, viņam nobriestot, vecāki var vairāk saprast par bērna dzīves garīgo virzību. Lai gan daudzi cilvēki patiešām izdara patiesu izvēli nodot savu dzīvi Kristum jau bērnībā, ir daudzi citi (varbūt pat lielākā daļa) nenonāk līdz pilnīgai evaņģēlija izpratnei līdz pat pusaudžu gadiem.

Bērna pestīšanas apstiprināšana

Pēc tam, kad vecāki ir pārliecināti, ka viņu bērns ir piedzīvojis pestīšanu, viņi steidz verbāli bērnus iedrošināt par viņu pestīšanu. Tā rezultātā, draudzes ir pilnas ar pusaudžiem un pieaugušajiem, kuru sirdīs nemājo īsta Kristus mīlestība, bet kas tomēr uzskata, ka viņi ir patiesi kristieši dēļ tā, ko viņi reiz izdarīja bērnībā.

Tas ir Svētā Gara, nevis vecāku, uzdevums – dot apstiprinājumu pestīšanai (Rom. 8:15-16). Pārāk daudz cilvēku, kuru sirdis ir aukstas pret Tā Kunga lietām, uzskata, ka viņi nonāks debesīs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi kā bērni pozitīvi atsaukušies evaņģelizācijas aicinājumam. Pēc tam, kad “ieaicinājuši Jēzu savās sirsniņās”, viņi saņēmuši viltus apstiprinājumu, kas viņiem mācījis nekad vairs sevi nepārbaudīt un neizpaust nekādas šaubas par savu pestīšanu. Vecākiem vajadzētu priecāties par patiesas pestīšanas pierādījumiem savu bērnu dzīvēs tikai tad, kad viņi zina, ka viņu bērns saprot evaņģēliju, tic tam un pauž patiesas pestīšanas pazīmes savā dzīvē – nodošanos Kristum, paklausību Dieva vārdam un mīlestību pret citiem.

Steiga īstenot kristību pavēli

Visbeidzot, vecāki pieļauj kļūtu, uzriez pēc ticības apliecinājuma, steigt īstenot kristību pavēli bērna dzīvē. Lai gan Svētajos rakstos ir pavēle ticīgajiem tikt kristītiem (Mat. 28:19; Ap.d. 2:38), domājot par bērniem, ir labāk nesteigties kristībā. Kā jau iepriekš minējām, ir ļoti, ļoti grūti atpazīt patiesu pestīšanu bērna dzīvē. Tā vietā, lai mēs steidzinātu bērnu uz kristībām uzreiz pēc ticības apliecinājuma, ir gudrāk izmantot nemitīgas iespējas vecāku – bērnu attiecībās meklēt un sagaidīt arvien jaunus pierādījumus tam, ka bērns ir izdarījis neatgriezenisku apņemšanos sekot Kristum. Lai arī bērns spēj savā liecībā pateikt pietiekami, lai skaidri saprastu, ka viņš izprot evaņģēliju un to ir pieņēmis, ar kristībām būtu jānogaida līdz mirklim, kad bērns demonstrē atdzimšanas pazīmes, kas nav atkarīgas no vecāku kontroles.

Bērnu evaņģelizācija sastāv ne tikai no verbāla evaņģēlija izklāsta, bet arī no tā patiesas demonstrēšanas savā dzīvē

Greisas kopienas draudzē (Grace Community Church) mūsu ierastā prakse ir nogaidīt, līdz bērns sasniedzis divpadsmit gadu vecumu pēc tam, kad ir apliecinājis savu ticību. Tā kā kristība tiek uzskatīta par kaut ko skaidru un noslēdzošu, mūsu galvenās bažas gadījumos, kad tiek kristīti jaunāki bērni, ir par to, ka jaunāks bērns kristību pieredzi uzskata par savas glābšanas pierādījumu. Tādējādi bērnam, kurš, iespējams, nav patiesi atjaunojies garā, kristība kaitē. Tāpēc labāk ir nogaidīt.